Kamēr bērni un jaunieši bauda skolas brīvlaiku, viesojas ģimenēs gan Latvijā, gan ārpus valsts robežām, ir aizņemti ar nodarbēm nometnēs, Eiropas Ekonomikas zonas (EZF) finanšu instrumenta 2009-2014 programmas "NVO fonds" apakšprogrammā "NVO projektu programma" ietvaros Sabiedrības integrācijas fonda padomes atbalstītā Bāreņu biedrības „Saules bērni” projekta „Līdztiesība - atšķirīgi dzimumi, vienādas tiesības, vienlīdzīgas iespējas” ietvaros varam ieskatīties, kā ar bērnu izglītošanu dzimumu līdztiesības jautājumos klājas citviet pasaulē. Par šiem jautājumi noteikti veidosies diskusija arī projekta dalībnieku vasaras nometnē „Tavas iespējas. Zini un izmanto!” .
Kā liecina Norvēģijā veiktie pētījumi, jau gadu desmitiem īstenotie dzimumu līdztiesības pasākumi šai valstī, ir palīdzējuši mainīt bērnu audzināšanu un viņu izpratni par dzimumu. Norvēģijā dzimumu līdztiesībai pievērsies informācijas centrs KILDEN.
"Nav tā, ka iepriekš zēni bijuši sliktāki un tagad kļuvuši jaukāki,” atzīst norvēģu antropologs Stian Overa. Taču salīdzinot ar iepriekšējo gadu pētījumiem, novērotas izmaiņas zēnu emocionālajā uzvedībā. Iepriekš zēni uzskatīja, ka runāt par jūtām ir sievišķīgi, tāpat zēna pienākums ir būt stipram un spēcīgam, nevis labam un iejūtīgam.
Overa, sociālantropologs, nesen aizstāvējis savu doktora disertāciju par dzimuma līdztiesību pamatskolās. Viņš gada garumā sekoja divām skolēnu vecumā no 6-12 gadiem grupām pamatskolā Oslo priekšpilsētā. Skolā mācījās gan vidusšķiras, gan nabadzīgāko strādnieku bērni, aptuveni 15 procentiem bērnu norvēģu valoda nebija dzimtā.
Daudz no tā, ko S. Overa konstatēja pētījuma laikā, bija zināms jau no iepriekšējiem pētījumiem. Viņa pētījumi veltīti uzvedības stereotipiem, piemēram, meitenēm, kas dod priekšroku spēlēties pa pāriem un īpaši uzsvērt savstarpējo draudzību, kamēr zēni izvēlējās rotaļāties lielākās grupās, kurās skaidri saskatāmas hierarhijas iezīmes ar izteiktiem līderiem.
Tomēr pēdējā laikā zēni sākuši uzvesties savādāk nekā iepriekš S. Overas aprakstītajos pētījumos par zēniem. Atšķirība bija tik pamanāma, ka ir vērts runāt par būtiskām izmaiņām zēnu uzvedībā. Līdz ar to antropologs secina, ka dzimumu līdztiesības pasākumi valstī noritējuši veiksmīgi un devuši redzamus rezultātus. Dzimumu lomas Ziemeļvalstīs mainās. Vairāki ziemeļvalstu zinātnieki, kuri veic līdzīgus pētījumus, nonākuši pie šādas pat atziņas.
Pozitīvā pieskaršanās
Antropologs veica eksperimentu, kurā mācīja bērniem sevi izjust kā lielāka kolektīva locekļus un iestāties vienam par otru, neatkarīgi no tā, vai viņi iepriekš viens otru pazinuši un neatkarīgi no dzimuma – zēns vai meitene. Šim nolūkam tika izmantota pieskaršanās tehnika – bērni viens otram draudzīgi pieskārās, sadevās rokās, paplikšķināja pa plecu un muguru.
Visvieglāk šāda draudzīga pieskaršanās izdevās zēniem vecumā no sešiem līdz astoņiem gadiem. Bērniem šāda savstarpēja kontaktēšanās patika, viņi labprāt sāka plikšķināt viens otram uz pleca vai pa muguru, sarokoties arī skolas starpbrīžos, nešķirojot pēc dzimuma.
Iepazīstinot ar eksperimentu savus kolēģus no Kalifornijas (ASV), zinātnieku grupa bija aizkustināta, redzot, cik pozitīvi bērni uztvēra viens otru, jo īpaši pievēršot uzmanību zēniem, kas iepriekš tika uzskatīti par atturīgākiem savu emociju paušanā.
"Es domāju, ka pārmaiņas saistītas ar Ziemeļvalstīs pastāvošajiem ideāliem dzimumu līdztiesības jomā un pasākumiem, kas tiek ieviesti jau pirmsskolā," atzina antropologs.
Vecākie zēni vecumā no 9-12 gadiem nebija tik viegli attiekties pret ķermenisku kontaktu. Viņus uztrauca, ka šāda pieskaršanās var likt kādu viņus noturēt par netradicionālas dzimumorientācijas pārstāvjiem.
Neskatoties uz to, gan jaunākie, gan vecākie zēni eksperimenta laikā bija iejūtīgi viens pret otru, neizpaudās zēniem raksturīgā agresivitāte, vēlme otru pagrūst, iedunkāt. Citi pētījumi iepriekš ir atklājuši, ka zēnu savstarpējo mijiedarbību raksturo neviennozīmīga attieksme, agresivitātē un strikta dalīšanās pēc rangiem. Turpretī S. Overas novēroto grupu zēniem attieksme bija kļuvusi draudzīga, iekļaujošāka un labsirdīgāka. Viņi arī labprāt runāja par savām izjūtām.
Agresivitāte vai spēle?
"Zēni nav agresīvi vai emocionāli nekompetenti. Daudzās situācijās zēni runāja atklāti un pārdomāti par savstarpējām ķildām ar meitenēm, par problēmām mājās, par to, kas viņos raisa nemieru, par nākotnes cerībām," atzina antropologs S. Overa. "Kad viens zēns „atvērās”, citi centās viņu atbalstīt un dalījās ar līdzīgiem stāstiem par bailēm vai jutīgumu," tā antropologs kliedēja ierasto dzimumu stereotipu, ka zēni mazāk runā par savām izjūtām.
Nenoliedzami zēni ir vairāk tendēti izrādīt savu spēku, galvenokārt dažādās savstarpējās spēlēs, kurās tiek pārbaudīta fiziskā stiprība. Līdz šim arī valdīja uzskats, ka tā izpaužas jau no dabas vīrišķā agresivitāte, kas pusaudžu kolektīvā ļauj kā līderiem izvirzīties fiziski pārākajiem, bet vājākie paliek zemākā rangā un nereti kļūst par upuriem dažādām aizskarošām darbībām no bērnu puses. Tomēr S. Overa novērojis, ka mainījušās arī šīs attiecības, un fiziskā spēka sacensības vairāk tiek uztverta kā draudzīga spēle un kontaktēšanās forma, nevis kā agresija vienam pret otru.
Lai arī iepriekš nereti hierarhijas augšgalā kā līderi izvirzījās fiziski spēcīgākie, piemēram, veiksmīgi futbola spēlē, kā arī tie, kas labāk pārzina jaunākās modes tendences, Overa novēroja, ka zēnu grupiņā nedalītu ievērību izpelnījās vairs ne tas, kurš demonstrē savu spēku, bet gan ir ekstraverts, laipns, ar labu humora izjūtu, atbrīvots – ar „labu personību”.
Svarīgi kļuvis runāt par ārējo izskatu
Antropologs arī novēroja, kā mainījusies zēnu attieksme pret savu ārējo izskatu. Ja iepriekš tos, kas pārāk daudz rūpējās par savu ārieni, izsmēja kā sievišķīgus, apsaukāja par gejiem, tad patlaban modes tendences, kurām iepriekš bija pieņemts uzskatīt, ka seko tikai meitenes, ir aktuāli ievērot arī zēniem. Līdz ar to viņu vīrišķību un heteroseksualitāti neviens neapdraudēja. Vecākajā grupā bija zēni, kuri pat izmantoja acu zīmuli, lai būtu atbilstoši savam tēlam, kā arī daudziem svēta lieta mūsdienās ir matu sakārtojums, tāpēc zēniem matu vaska izmantošana ir ikdienišķa parādība. Kāds no zēniem pastāstīja, ka ieradies uz skolu ar neieveidotiem matiem, bet tad saņēmis no apkārtējiem tādu nievājošu attieksmi, ka vairs nav uzdrīkstējies iziet no mājām uz skolu bez matu vaska. Protams, zēni aizvien ir pret make-up izmantošanu, atstājot šo priekšrocību meitenēm.
"Tas nav pats par sevi nav nekas jauns, ka zēni ir norūpējušies par savu ķermeni un izskatu. Jaunums ir tas, ka viņi par to sākuši daudz runāt un izteikt savas bažas. Iepriekš tas tika slēpts no visas pasaules,” skaidro S. Overa. Zinātnieks norāda, ka mainījušies arī vīrišķīguma ideāli, par elkiem kļuvuši tādi metroseksuāļi kā Ronaldo un Deivids Bekhems, kuriem ir savas matu kopšanas līnijas un kuri nekautrējas valkāt pusgaras bikses.
Kas sabiedrībā sagaida zēnus?
Lai gan antropologa S. Overa zinātniskais darbs pamatā veltīts dzimumu līdztiesības jautājumiem, viņš tajā lielāku uzmanību veltījis tieši skolas vecuma zēniem. Tas darīts galvenokārt divu iemeslu dēļ: literatūrā ir maz veltīta uzmanība zēnu dzīves izpētei un perspektīvām, kas sagaida vīrišķo dzimumu nākotnē; kā sabiedrībā ir manāmas zināmas raizes par situāciju ar zēniem skolā un sabiedrībā kopumā.
Debates par zēniem kā zaudētājiem dzimumu līdztiesības pasākumu novērtēšanu kā feminizācijas procesu, tostarp arī skolās, radās jau 1990 – 2000 gados. Dzimumu atšķirības skolā vairāk tiek saistītas ar sociālekonomiskajām kategorijām, jo īpaši, ja runa ir par sekmēm skolā. Fakts, ka meitenes skolas uzdevumus spēj veikt nedaudz labāk nekā zēni, ir pazīstams jau kopš pētījumiem aizvadītā gadsimta piecdesmitajos gados. Bažas par zēniem radās tikai pēc tam, kad meitenes sāka uzrādīt labākus rezultātus arī augstākās izglītības līmeni.
"Tā ir kļūda kopējo diskusiju koncentrēt uz dzimumu, ja liela mēroga kvalitatīvie un kvantitatīvie pētījumi liecina, ka sociāli ekonomiskie jautājumi skolā ir daudz būtiskāki nekā vērtēšana pēc dzimuma attiecībā uz izglītības ieguva skolā," saka pētnieks. Overa dati apstiprina iepriekšējos pētījumus, kas atklāj, ka meitenes skolas piedāvātās iespējas izmanto labāk nekā zēni. Meitenes biežāk nekā zēni sasniedz augstāku līmeni tajos mācību priekšmetos, kuros skola piedāvā gūt papildu zināšanas.
"Kas sāku pētīt klasi, bija acīmredzami lielāka nozīme tam, vai skolēns nāk no strādnieku šķiras vai vidusšķiras, nekā tam, vai skolēns ir meitene vai zēns," apgalvo S. Overa. "Tāpēc ir problemātiski runāt par atšķirībām sekmēs skolā tikai attiecībā uz dzimumu. Tāpat kā ir zēni, kuri mācās ļoti labi, ir meitenes, kas ar grūtībām spēj apgūt mācību vielu. Izmantot dzimumu kā izskaidrojumu sekmībai, ir diskriminējoši attiecībā uz abiem dzimumiem," norāda antropologs.
Materiāls sagatavots pēc http://www.sciencedaily.com/releases/2013/09/130919085712.htm
"Nav tā, ka iepriekš zēni bijuši sliktāki un tagad kļuvuši jaukāki,” atzīst norvēģu antropologs Stian Overa. Taču salīdzinot ar iepriekšējo gadu pētījumiem, novērotas izmaiņas zēnu emocionālajā uzvedībā. Iepriekš zēni uzskatīja, ka runāt par jūtām ir sievišķīgi, tāpat zēna pienākums ir būt stipram un spēcīgam, nevis labam un iejūtīgam.
Overa, sociālantropologs, nesen aizstāvējis savu doktora disertāciju par dzimuma līdztiesību pamatskolās. Viņš gada garumā sekoja divām skolēnu vecumā no 6-12 gadiem grupām pamatskolā Oslo priekšpilsētā. Skolā mācījās gan vidusšķiras, gan nabadzīgāko strādnieku bērni, aptuveni 15 procentiem bērnu norvēģu valoda nebija dzimtā.
Daudz no tā, ko S. Overa konstatēja pētījuma laikā, bija zināms jau no iepriekšējiem pētījumiem. Viņa pētījumi veltīti uzvedības stereotipiem, piemēram, meitenēm, kas dod priekšroku spēlēties pa pāriem un īpaši uzsvērt savstarpējo draudzību, kamēr zēni izvēlējās rotaļāties lielākās grupās, kurās skaidri saskatāmas hierarhijas iezīmes ar izteiktiem līderiem.
Tomēr pēdējā laikā zēni sākuši uzvesties savādāk nekā iepriekš S. Overas aprakstītajos pētījumos par zēniem. Atšķirība bija tik pamanāma, ka ir vērts runāt par būtiskām izmaiņām zēnu uzvedībā. Līdz ar to antropologs secina, ka dzimumu līdztiesības pasākumi valstī noritējuši veiksmīgi un devuši redzamus rezultātus. Dzimumu lomas Ziemeļvalstīs mainās. Vairāki ziemeļvalstu zinātnieki, kuri veic līdzīgus pētījumus, nonākuši pie šādas pat atziņas.
Pozitīvā pieskaršanās
Antropologs veica eksperimentu, kurā mācīja bērniem sevi izjust kā lielāka kolektīva locekļus un iestāties vienam par otru, neatkarīgi no tā, vai viņi iepriekš viens otru pazinuši un neatkarīgi no dzimuma – zēns vai meitene. Šim nolūkam tika izmantota pieskaršanās tehnika – bērni viens otram draudzīgi pieskārās, sadevās rokās, paplikšķināja pa plecu un muguru.
Visvieglāk šāda draudzīga pieskaršanās izdevās zēniem vecumā no sešiem līdz astoņiem gadiem. Bērniem šāda savstarpēja kontaktēšanās patika, viņi labprāt sāka plikšķināt viens otram uz pleca vai pa muguru, sarokoties arī skolas starpbrīžos, nešķirojot pēc dzimuma.
Iepazīstinot ar eksperimentu savus kolēģus no Kalifornijas (ASV), zinātnieku grupa bija aizkustināta, redzot, cik pozitīvi bērni uztvēra viens otru, jo īpaši pievēršot uzmanību zēniem, kas iepriekš tika uzskatīti par atturīgākiem savu emociju paušanā.
"Es domāju, ka pārmaiņas saistītas ar Ziemeļvalstīs pastāvošajiem ideāliem dzimumu līdztiesības jomā un pasākumiem, kas tiek ieviesti jau pirmsskolā," atzina antropologs.
Vecākie zēni vecumā no 9-12 gadiem nebija tik viegli attiekties pret ķermenisku kontaktu. Viņus uztrauca, ka šāda pieskaršanās var likt kādu viņus noturēt par netradicionālas dzimumorientācijas pārstāvjiem.
Neskatoties uz to, gan jaunākie, gan vecākie zēni eksperimenta laikā bija iejūtīgi viens pret otru, neizpaudās zēniem raksturīgā agresivitāte, vēlme otru pagrūst, iedunkāt. Citi pētījumi iepriekš ir atklājuši, ka zēnu savstarpējo mijiedarbību raksturo neviennozīmīga attieksme, agresivitātē un strikta dalīšanās pēc rangiem. Turpretī S. Overas novēroto grupu zēniem attieksme bija kļuvusi draudzīga, iekļaujošāka un labsirdīgāka. Viņi arī labprāt runāja par savām izjūtām.
Agresivitāte vai spēle?
"Zēni nav agresīvi vai emocionāli nekompetenti. Daudzās situācijās zēni runāja atklāti un pārdomāti par savstarpējām ķildām ar meitenēm, par problēmām mājās, par to, kas viņos raisa nemieru, par nākotnes cerībām," atzina antropologs S. Overa. "Kad viens zēns „atvērās”, citi centās viņu atbalstīt un dalījās ar līdzīgiem stāstiem par bailēm vai jutīgumu," tā antropologs kliedēja ierasto dzimumu stereotipu, ka zēni mazāk runā par savām izjūtām.
Nenoliedzami zēni ir vairāk tendēti izrādīt savu spēku, galvenokārt dažādās savstarpējās spēlēs, kurās tiek pārbaudīta fiziskā stiprība. Līdz šim arī valdīja uzskats, ka tā izpaužas jau no dabas vīrišķā agresivitāte, kas pusaudžu kolektīvā ļauj kā līderiem izvirzīties fiziski pārākajiem, bet vājākie paliek zemākā rangā un nereti kļūst par upuriem dažādām aizskarošām darbībām no bērnu puses. Tomēr S. Overa novērojis, ka mainījušās arī šīs attiecības, un fiziskā spēka sacensības vairāk tiek uztverta kā draudzīga spēle un kontaktēšanās forma, nevis kā agresija vienam pret otru.
Lai arī iepriekš nereti hierarhijas augšgalā kā līderi izvirzījās fiziski spēcīgākie, piemēram, veiksmīgi futbola spēlē, kā arī tie, kas labāk pārzina jaunākās modes tendences, Overa novēroja, ka zēnu grupiņā nedalītu ievērību izpelnījās vairs ne tas, kurš demonstrē savu spēku, bet gan ir ekstraverts, laipns, ar labu humora izjūtu, atbrīvots – ar „labu personību”.
Svarīgi kļuvis runāt par ārējo izskatu
Antropologs arī novēroja, kā mainījusies zēnu attieksme pret savu ārējo izskatu. Ja iepriekš tos, kas pārāk daudz rūpējās par savu ārieni, izsmēja kā sievišķīgus, apsaukāja par gejiem, tad patlaban modes tendences, kurām iepriekš bija pieņemts uzskatīt, ka seko tikai meitenes, ir aktuāli ievērot arī zēniem. Līdz ar to viņu vīrišķību un heteroseksualitāti neviens neapdraudēja. Vecākajā grupā bija zēni, kuri pat izmantoja acu zīmuli, lai būtu atbilstoši savam tēlam, kā arī daudziem svēta lieta mūsdienās ir matu sakārtojums, tāpēc zēniem matu vaska izmantošana ir ikdienišķa parādība. Kāds no zēniem pastāstīja, ka ieradies uz skolu ar neieveidotiem matiem, bet tad saņēmis no apkārtējiem tādu nievājošu attieksmi, ka vairs nav uzdrīkstējies iziet no mājām uz skolu bez matu vaska. Protams, zēni aizvien ir pret make-up izmantošanu, atstājot šo priekšrocību meitenēm.
"Tas nav pats par sevi nav nekas jauns, ka zēni ir norūpējušies par savu ķermeni un izskatu. Jaunums ir tas, ka viņi par to sākuši daudz runāt un izteikt savas bažas. Iepriekš tas tika slēpts no visas pasaules,” skaidro S. Overa. Zinātnieks norāda, ka mainījušies arī vīrišķīguma ideāli, par elkiem kļuvuši tādi metroseksuāļi kā Ronaldo un Deivids Bekhems, kuriem ir savas matu kopšanas līnijas un kuri nekautrējas valkāt pusgaras bikses.
Kas sabiedrībā sagaida zēnus?
Lai gan antropologa S. Overa zinātniskais darbs pamatā veltīts dzimumu līdztiesības jautājumiem, viņš tajā lielāku uzmanību veltījis tieši skolas vecuma zēniem. Tas darīts galvenokārt divu iemeslu dēļ: literatūrā ir maz veltīta uzmanība zēnu dzīves izpētei un perspektīvām, kas sagaida vīrišķo dzimumu nākotnē; kā sabiedrībā ir manāmas zināmas raizes par situāciju ar zēniem skolā un sabiedrībā kopumā.
Debates par zēniem kā zaudētājiem dzimumu līdztiesības pasākumu novērtēšanu kā feminizācijas procesu, tostarp arī skolās, radās jau 1990 – 2000 gados. Dzimumu atšķirības skolā vairāk tiek saistītas ar sociālekonomiskajām kategorijām, jo īpaši, ja runa ir par sekmēm skolā. Fakts, ka meitenes skolas uzdevumus spēj veikt nedaudz labāk nekā zēni, ir pazīstams jau kopš pētījumiem aizvadītā gadsimta piecdesmitajos gados. Bažas par zēniem radās tikai pēc tam, kad meitenes sāka uzrādīt labākus rezultātus arī augstākās izglītības līmeni.
"Tā ir kļūda kopējo diskusiju koncentrēt uz dzimumu, ja liela mēroga kvalitatīvie un kvantitatīvie pētījumi liecina, ka sociāli ekonomiskie jautājumi skolā ir daudz būtiskāki nekā vērtēšana pēc dzimuma attiecībā uz izglītības ieguva skolā," saka pētnieks. Overa dati apstiprina iepriekšējos pētījumus, kas atklāj, ka meitenes skolas piedāvātās iespējas izmanto labāk nekā zēni. Meitenes biežāk nekā zēni sasniedz augstāku līmeni tajos mācību priekšmetos, kuros skola piedāvā gūt papildu zināšanas.
"Kas sāku pētīt klasi, bija acīmredzami lielāka nozīme tam, vai skolēns nāk no strādnieku šķiras vai vidusšķiras, nekā tam, vai skolēns ir meitene vai zēns," apgalvo S. Overa. "Tāpēc ir problemātiski runāt par atšķirībām sekmēs skolā tikai attiecībā uz dzimumu. Tāpat kā ir zēni, kuri mācās ļoti labi, ir meitenes, kas ar grūtībām spēj apgūt mācību vielu. Izmantot dzimumu kā izskaidrojumu sekmībai, ir diskriminējoši attiecībā uz abiem dzimumiem," norāda antropologs.
Materiāls sagatavots pēc http://www.sciencedaily.com/releases/2013/09/130919085712.htm
